#S4. Manas 5 kapeikas par ieguldījumiem un investīcijām: Ceturtais solis, personīgais risks, sliktie piemēri, drošā zona, pats gudrs, next level, nodokļi, sviests uz maizītes, pārspēt tirgu

Šī ir traki jūtīga un strīdīga tēma. Tāpēc lielākoties visi cilvēki, kas kaut ko no tās jēdz saka, ka te tev nebūs nekādu investīciju padomu un katram pašam sava galva uz pleciem. Es piekrītu. Man nav žēl padalīties ar savu ideju, bet nē, neko no manis teiktā nevajadzētu uztvert kā tiešu padomu vai ieteikumu.

Ja man jautā, es saku, ka domāt par ieguldījumiem ir ceturtais solis sakārtotās finansēs. Zinu, ka izklausos pēc moralizējošas skolotājas, bet tomēr – ja nav sakārtotas finanses pirmajos trīs soļos (te lasi vairāk – pirmais, otrais, trešais), tad ceturtajā ar lielu iespēju tiks pieņemti dārgi lēmumi.

Jā, arī praksē esmu redzējusi mēģinājumus nopelnīt spekulācijās, lai atmaksātu ātro kredītu, haotisku investēšanu, naudas zaudēšanu raujot ārā tirgus nepiemērotā laikā, alkatību un krāpniecību.

Risks ir personīgs

Ar ko būtu jāsāk? Ar patiesu saprašanu, ko ļoti personīgi pašam nozīmē risks un zaudējumi. Ja ir sūri grūti uzkrāti 20’000 EUR – cik no tā ar mierīgu sirdi esi gatavs pazaudēt? Kā reaģē brīžos, kad pazaudē naudu vai kādu lietu?

Ne velti, bankas un investīciju platformas pirms atļauj investēt uzdod āķīgus jautājumus - vai saproti, ko patiesībā dari? Jo ieguldīt un cerēt, ka saies, tā nav nekāda stratēģija.

Iespējams, cilvēkiem, kas apzinās savu nespēju izturēt domu par pavisam reālu naudas zaudēšanu, nemaz nevajag skatīties tālāk aiz pašiem vienkāršākajiem ieguldījumiem. Azartiskiem cilvēkiem sekošana līknēm var veicināt atkarību un milzīgu stresu.

Diezgan saprātīgi ir sākt ar ātri atgriežamiem un zema riska instrumentiem – krājkontiem, depozītiem, krājobligācijām, kur valsts garantē naudas nepazaudēšanu. Nauda pelna naudu, ne daudz, toties droši un bez čakarēšanās ar nodokļu deklarācijām. Lai kādas arī būtu turpmākās stratēģijas, lielākajai daļai cilvēku zināma naudas daļa tiek turēta šajā drošajā, zema riska zonā.

Drošā zona

Drošajā zonā būtu jāpaliek visiem uzkrājumiem lielākiem pirkumiem, plānotiem ceļojumiem un operācijām, drošības spilvenam. Neriskēt un nepelnīt lielu naudu ar iekrājumu, kas nodrošina tavu personisko drošību un komfortu tagad un tuvākajā laikā ir normāli.

Starp citu, drošās zonas lielumu nosaka katrs pats sev. Kādam tie ir 6 mēnešu izdevumi, kādam tie ir 20’000 EUR – viss atkarīgs no paša situācijas, darba iespējām un dzīves uztveres. Tomēr, ja personīgā drošā zona ir lielāka par 12 mēnešu izdevumiem, tad es atļautos teikt, ka tas vairs nav naudas jautājums, bet gan personīgās nedrošības sajūta.

Dari to, ko saproti

Investē tur, kur saproti:

• kā un kad nāks nauda atpakaļ,
• kādas komisijas un nodokļi par to būs jāmaksā,
• cik laiku prasīs investīciju “pieskatīšana”;
• cik izmaksās, ja nolemsi pēkšņi pārtraukt savu investīciju un
• kā mantinieki varēs tikt klāt, piemēram, ārvalstu platformā sapelnītajam kapitālam?

Šeit, protams, ir cilvēki, kas vērtīgi nokonsultēs, tomēr, manuprāt, ir pietiekami labi jāsaprot pašam, ko dari. Kāpēc? Jo finanšu krāpnieki arī prot teicami “konsultēt”. Jo tā ir tava nauda. Zaudējumus neviens konsultants nenosegs.

Manuprāt, diezgan dārgi izmaksā naudas raustīšana (pirkt/pārdot un atkal pirkt), jo par peļņu jāmaksā nodokļi. Tādēļ bieži izrādās, ka izdevīgā stratēģija ir ilgtermiņa, proti, neņemt naudu no investīcijas ārā pēc iespējas ilgu laiku un attiecīgi nemaksāt kapitāla pieauguma / ienākuma nodokli. Šī pieeja labi strādā pensiju kapitāla uzkrāšanā. Piemēram, krāt trešajā pensiju līmenī, kur valsts atmaksā būtisku nodokļu daļu patiesībā ir gana ienesīgs paņēmiens.

Pirms atvēzēties uz ilgtermiņa investīcijām vispirms tomēr ieslēdzas: a, ja nu man to naudu pēkšņi vajadzēs? Es nemaz neplānoju līdz pensijai nodzīvot… utt.

Tāpēc ideja par 3 kastītēm ir gana noderīga, lai nodrošinātos pret to, ka lielāku summu savajadzēsies pēkšņi.

Next level

Tālāk viss kļūst kārtu sarežģītāk. Te sanāk iebrist ticības un pārliecības jautājumos. Kurai ekonomikai tu tici? Kura no pasaules ekonomikām ātrāk varēs atgūties pēc krīzēm (jo tādas noteikti būs)? Kuriem biznesa virzieniem tu tici? Ka mēs vienmēr ēdīsim burgerus vai ka sāls ir uzņēmumos, kuri rada supertehnoloģijas? Varbūt esi lokālpatriots un tici Latvijas uzņēmumu nākotnei? Galu galā – kur vispār rodas nauda?

Jautājumu loks, kas jāapsver ir ne tikai par risku, bet arī par gatavību spēlēties, spekulēt, pieņemt zaudējumus, pārdzīvot krīzes. Tie ir ļoti personīgi jautājumi un tikai pavisam daļēji saistīti ar naudu, tāpēc, lūdzu, ignorē jebkādus gatavos risinājumus a’la neesi muļķis, investē šeit, garantija 100%.

Šis ir līmenis, kurā tiek audzēts nākotnes kapitāls. Ja vien neesi ļoti turīgs cilvēks, kas sāk ar milzu kapitālu un tāpēc nopelna ievērojamus procentus, bet gan parastais no parastajiem - tad ar riskantākiem, bet potenciāli vairāk pelnošiem instrumentiem tas, ko vari izdarīt visbiežāk - nodrošināt sviestiņu uz maizītes savam nākotnes pensionāra tēlam.

Te ir visu veidu investīcijas – aizdevumi, obligācijas, akcijas, ETF, nekustamie īpašumi, gan sarežģītāki instrumenti. Godīgi, te nevar ieteikt vienu “labāko” risinājumu, jo pat divi cilvēki ieguldot vienā un tajā pašā instrumentā dažādos laikos iegūs dažādus rezultātus.

Tāpēc atgriežos pie iepriekšējā: risks ir personīgs un dari tikai to, ko saproti. Šajā līmenī – konsultējies.

Pārspēt tirgu

Izdodas ārkārtīgi retajam. Ja reizēm gadās, tā ir tīri statistiska nejaušība. Iedomāties, ka mēs katrs esam gudrāki nekā tie citi – uzvedības pētniekiem ir ko teikt par šādu neprātīgu pārliecību.

Lielāka nozīme ir investēšanas regularitātei. Šim atkal labi noder kastīšu princips – ja mazu daļiņu no katriem ienākumiem ieguldīsi, tiklīdz saņemsi, tad pilnīgi droši ietrāpīsi gan augstākajā, gan zemākajā, gan vidējā punktā un kopumā ņemot, laikam ejot, rezultāts būs izlīdzināts un saprātīgs.